Vienā greznā restorānā, kur kristāla lustras atmeta spožus atspulgus uz šokolādes brūna krāsojuma sienām, strādāja viesmīle vārdā Alise. Viņas maiņa tuvojās beigām, kad zālē ienāca viņš – Edgars Kalniņš, visā pilsētā zināms miljonārs un vientuļnieks.
Viņa apmeklējumi bija reti un vienmēr noslēpumaini. Alise apkalpoja viņu nevainojami: klusi, uzmanīgi, bez uzbāzīga smaida. Pasūtot vienkāršu maltīti, viņš ar garajiem, nedaudz nervozajiem pirkstiem glāstīja galdauta malu. Un tieši uz viņa kreisās rokas Alise pamanīja gredzenu.
Tas nebija no platīna vai zelta, bet gan no blāva, gandrīz melna sudraba, ar sīku, tomēr pārsteidzoši spilgtu safīru, ko ietvēra primitīvi izgrebtas zvaigznes. Tādu gredzenu nevarēja sajaukt. Alises sirds salēcās. Uzmanīgi pasniedzot desertu, viņa neizturēja un klusu, skatoties uz gredzenu, ierunājās: — Piedodiet par neuzticēšanos, ser… bet manai mammai bija tieši tāds pats.
Viņa gaidīja jebko – pieklājīgu vārdu, klusēšanu. Taču Edgars Kalniņš pacēla uz viņu acis. Tās nebija aukstas, kā bagātniekiem no avīzēm, bet pilnas ar tik bezgalīgām sāpēm, ka Alisei kļuva neomulīgi.
— Jūsu mammu, — viņa balss bija klusa un aizsmakusi, — sauca Margarita? Margarita Ozola? Alises pasaule apstājās. Šis vārds. Neviens to nezināja. Mamma aizsaulē devās pirms pieciem gadiem, paņemot sev līdzi noslēpumu par šo gredzenu un vecajām vēstulēm, ko viņa naktīs pārlasīja.
— Jā… — Alise izdvesa. — Bet kā jūs… — Apsēdieties, — viņš norādīja uz krēslu pretī. Tas bija pavēles tonī, bet tajā bija jūtams lūgums.
Viņa apsēdās. — Pirms trīsdesmit gadiem, — viņš sāka, skatoties uz safīru gredzenā, — es biju nabags kā baznīcas pele, bet traki iemīlējies. Jūsu mammā. Šo gredzenu es viņai izgriezu pats no veca katla atlūzas un nopirku akmeni par visiem saviem ietaupījumiem. Tas bija saderināšanās gredzens.
Viņš apklusa, un Alise redzēja, kā viņa roka trīc. — Viņas vecāki bija pret. Viņu aizveda, izprecināja citam… jūsu tēvam. Un es… es zvērēju kļūt par to, ko viņi gribēja manī redzēt. Es kļuvu par miljonāru. Bet par vēlu.
Patiesība nāk gaismā
Alisei bija jātiek mājās, lai saprastu visu. Viņa atrada mammas veco, vienkāršo skārda kārbu. Iekšā bija nevis vēstules, bet gan senu dienasgrāmata un fotogrāfijas.
Dienasgrāmata atklāja visu: pirms Edgara bija Viktors – mīlošs students, kas pats izgrieza gredzenu. Margaritai tas bija mīļš, bet viņa izvēlējās Edgara piedāvāto spožo nākotni. Viņa apprecējās ar Viktoru, kas bija ar mieru dot savu vārdu Alisei.
Alise saprata, ka Edgars Kalniņš nebija slikts, bet gan cilvēks, kurš savas bailes bija pārvērtis par leģendu. Viņš bija pārliecinājis pats sevi, ka bijis uzticīgs bruņinieks, nevis tas, kurš aizbēga. Viņš bija paņēmis Viktora gredzena stāstu un pārvērtis to par savu lielo, mīlestību, lai nomierinātu sirdsapziņu.
Nākamajā dienā Alise satika Edgaru parkā pie strūklakas. — Es izlasīju mammas dienasgrāmatu, — viņa sāka. — Es zinu par Viktoru.
Alise izņēma no kabatas viņa gredzenu. — Es nevaru to pieņemt. Tas nav mans stāsts. Un ne jūsu. Tā ir mammas sirds daļa. — Viņa pasniedza to viņam. — Bet esmu gatava jūs uzklausīt. Ne kā leģendas bruņinieku, bet kā to izbijušos jauno cilvēku, kas aizbēga. Varbūt tad mēs sapratīsim, kas mēs esam viens otram tagad.
Viņš paņēma gredzenu, un viņa pirksti sasvērās ap metālu. Alise lēnām apsēdās blakus uz soliņa. Viņi — tēvs un meita, sāka garu un grūtu sarunu. Ne par to, kas varēja būt, bet par to, kas ir. Kopš tās dienas viss mainījās. Viņi sāka tikties. Edgars Kalniņš necentās aizvietot Alises tēvu, bet kļuva par svarīgu nodaļu viņas dzīvē — sarežģītu, bet nepieciešamu, lai saprastu pašai sevi.
Alise aiznesa abus gredzenus pie juveliera. Vecs meistars rūpīgi sakausēja abus saderināšanās gredzenus vienā. Tagad safīrs, “debesu atlūza”, bija ietverts divās blāva sudraba joslās — divos likteņos, divos mīlestības stāstos.
Viņa uzvēra to uz ķēdītes. Tas nebija piedošanas simbols, bet gan pieņemšanas simbols. Pieņemšanas tam, ka dzīve ir sarežģītāka par pasakām, ka cilvēki kļūdās, mīl.
Tas ir labs jautājums. Stāsts, kurā tika atrastas divas mīlestības un pilnas dzīves, ir beidzies ar pieņemšanu. Turpinājumā Alises dzīvē varētu atvērties jauna, jau viņas pašas veidota nodaļa, balstoties uz šo grūto, bet atklāto pagātni.
Pēc Edgara aizsaulē došanās Alises dzīvē iestājās klusums, bet tas vairs nebija tukšs klusums. Tas bija piepildīts ar atmiņām un sapratni. Viņa pieņēma mantojumu, bet ne kā balvu, bet kā atbildību. Pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija nodibināt nelielu stipendiju mākslas studentiem, kas cīnījās ar finansiālām grūtībām. Viņa to nosauca par “Viktora un Margaritas Fondu” – godinot gan to, kurš viņu uzaudzināja, gan to, kurš deva viņai dzīvību.
Alise vairs nestrādāja restorānā. Finansiālā drošība deva viņai to, ko viņa vienmēr bija vēlējusies – laiku gleznot. Viņa izveidoja savu nelielu studiju Rīgas klusajā centrā. Viņas gleznas, agrāk tumšas un intensīvas, tagad ieguva gaišumu. Viņa gleznoja to, ko sauca par “emociju ainavām” – upes, kas plūst cauri mežiem, kas simbolizēja gadu gaitā gūto pieredzi un atklāsmes.
Kādu vakaru, kad studija bija atvērta apmeklētājiem, pie viņas pienāca jauneklis vārdā Rūdis. Viņš bija ainavu arhitekts un Edgara fonda pirmais stipendiāts, kurš meklēja iedvesmu savam projektam. — Man patīk, kā jūs lietojat gaismu, — viņš teica, norādot uz audeklu ar miglainu piekrastes skatu. — Tas ir cerīgi, bet ne salds. Kā atvadas, kas pārvēršas par jaunu sākumu. — Tā arī ir, — Alise pasmaidīja.
Rūdis, zinādams stāstu par fondu, uzsāka sarunu par mākslas un dzīves sarežģītību. Viņš pats nāca no vienkāršas ģimenes un dalījās savos sapņos par to, kā padarīt pilsētas parkus par vietām, kur cilvēki var atrast mieru.
— Es gribu radīt vietas, kas atgādina cilvēkiem par to, ka viņi nav vieni, — viņš teica. — Vietas, kur var sēdēt uz soliņa, kā jūsu tēvs sēdēja parkā, un sākt grūtu, bet vajadzīgu sarunu. — Mans tēvs…, — Alises balss nedaudz aizķērās. — Man ir divi stāsti par to.
Viņa atvēra Rūdim sirdi. Par Margaritu un Viktora gredzenu, par Edgara aizbēgšanu un par to, kā divas nepilnīgas mīlestības bija sakausētas viņas dzīves stāstā. Viņa parādīja Rūdim gredzenu uz kakla ķēdītes – sakausēto sudraba apli ar safīru.
